30.treniņš pusmaratonam (FAIL)

Datums: 04/09/2011 (svētdiena) Nosaukums: 30.treniņš pusmaratonam (FAIL) Noskrietais: 8.5km Ilgums: 1:14:41 08:47 min/km 6.83 km/h Pulss: 174

Piezīmes: Sākums: 11:14, 810kcal.  Šajā dienā vajadzēja būt manam visgarākajam skrējienam pirms Valmieras pusmaratona. Plānā bija 17km. Es tiešām ticēju, ka tos noskriešu. Tā tam bija jābūt. Biju sagatavojusies. Dabūju vīra telefonu ar GPS, kas man smuki varētu pateikt, kur ir tie 17km... Pēc pirmajiem diviem kilometriem atkal mans organisms prasīja wc. Tas ir pilnīgs idiotisms patiesībā. Jo tā tas ir katru reizi, kad izeju skriet ap rīta pusi (tas ir tad, kad man arī būs jāskrien Valmieras pusmaratons). Un nelīdz tas, ka esmu bijusi wc tieši, pirms eju skriet. Nepalīdz. Ap otro, trešo kilometru vajag. Un tad man bija glābiņš, ka pilsētas pludmalē ir publiskās tualetes. Bet šoreiz skrienu - un bļā! - uz rudeni tās ir novāktas! Nu, neko, pārvarēju kaunu un iegāju vietējā viesu namā, palūdzu, lai ielaiž uz wc. Labi, pofig par šo svētdienu skrējienos, bet ko gan es pasākšu Valmierā? Es jau noskaidroju, ka wc ir pie 4,1km... Hmmm, tik tālu vajadzētu izturēt. Labi, tas tā. Tālāk. Skrienu, skrienu un domāju, cik man nav viegli, bet ka es tik un tā noskriešu... Ap 45min sagribējās ēst, apēdu vienu Isostar batoniņu. Labais vispār ir par to, ka, skrienot šādus gabalus, es drīkstu ar baudu, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem apēst šokolādes batoniņu :) Nu, vo... Es skrienu, skrienu pa dambi, ap stundu nodomāju: cik forši, ka man nekas nesāp! Un - še tev! Atlika tikai nodomāt, kad pie 1:09 iesāpējās celis. Turpinu skriet. Iesāpējās vēl. Sāku iet. Un tad vairs neko. Tikai paklibot. Kliboju uz priekšu. Apstājos, pamasēju. Mēģinu skriet. SĀP!!! Mēģinu iet klibojot. SĀP!!! Un viss. Un pilnīgi viss. Sapratu, ka tālāk pat vairs paklibot nevaru. Jāsēžas nost. Apsēdos uz dambja un raudāju. Žēloju sevi un raudāju. Noskrieti bija aptuveni 8,5km. Sazvanīju, lai man brauc pakaļ, jo līdz mājām kādi 3km bija, nez vai varētu/vajadzētu tos aizklibot... Tāda mana sāpīgā svētdiena bija. Un pats dīvainākais ir, ka man vakar nekas vispār nesāpēja! Visu dienu normāli pārvietojos, pat pa kāpnēm. Celi vispār nejutu! Nesaprotu. Šodien neskriešu paredzēto 6km treniņu, vēl pasaudzēšu sevi. Skriešu ceturtdien 5km. Svētdien mēģināšu 12km. Katrā ziņā skaidrs diezgan, ka, ja man Valmierā tā notiks, es mocīšos, es iešu, es rāpošu, es raudāšu, bet mēģināšu tikt līdz finišam.