26.treniņš pusmaratonam

Datums: 21/08/2011 (sestdiena) Nosaukums: 26.treniņš pusmaratonam Noskrietais: 15km Ilgums: 2:03:00 08:12 min/km 7.32 km/h Pulss: 174

Piezīmes: Sākums: 12:12, 1330kcal.  Uhhh un ahhh! 15 kilometri! :) Pēc plāna bija jāskrien 13km. Sāku ar skriešanu pa grants ceļu uz karjera pusi, domāju, ka visu tur arī skriešu, bet tur izrādās kaut kādas velo sacensības, tāpēc labāk netraucēju viņiem ar savu tipināšanu un devos atpakaļ. Tad arī sākās lietus un mani vīrieši, kas mani pavadīja uz riteņa, devās mājās. Es noskrēju gar māju, ieskrēju uz wc (jā, šī ir problēma - kad garie skrējieni, tad pēc pirmās pusstundas man vienmēr vajag wc. nezinu, ko es darīšu sacensībās), paņēmu 0,5l ūdens pudelīti un skrēju tālāk uz Daugavas pusi. Kurpes nenomainīju, tātad visas pirmo pusstundu pa granti, pēc tam pusotru stundu pa asfaltu ar Lafuma krosa kedām. Labi, ka man šoreiz bija līdzi vīra telefons ar GPS. Sākumā mani tracināja, ka dāma man pēc katra kilometra teica to, cik noskriets, cik ilgs laiks pagājis un kāds ir vidējais ātrums, bet pēc piektā kilometra tas sāka kļūt ļoti motivējoši :) Bija forši gaidīt un dzirdēt, kad esmu noskrējusi jau devīto kilometru, desmito, divpadsmito... :) Vēl tik viņa varētu man teikt kaut ko tādu kā "Good work! Keep going!" utt :) Cik zinu, ir tādas aplikācijas, kas to dara. Kad man pašai būs savs viedtālrunis, tad tādu gan jau izmantošu :) Skrējās ne viegli. Nekad nav viegli. Ap 7.to kilometru sāku domāt, kam man tas vispār vajadzīgs. Kāpēc es to daru? Pulss vislaik virs 170 turās, bet tā es arī noskrienu visas divas stundas. Vispār tiešām pusmaratons ir galvā. Ļoti. Jo ap 10.to kilometru atkal uznāca tāda sajūta, ka kājas sāk ķerties, rēals spēku izsīkums... Apēdu vienu Maxim enerģijas batoniņu. Uzreiz nebija efekta, bet ap 11.to kilometru atkal radās sajūta, ka varu skriet un varu skriet tālu :) Tad sāku domāt, ka varbūt šodien jānoskrien 15km un tad nākamsvētdien Nike Riga Run pasākumā varu iztikt ar tiem 10km, jo zināšu jau, ka varu noskriet 15km. Tā nu arī darīju. Noskrēju un jutos/jūtos lieliski! Kā jau Bērziņš (vienīgais man personīgi pazīstamais maratonists) teica - kad pirmo reizi noskriesi 15km, tad noticēsi, ka vari noskriet pusmaratonu! Principā tā arī ir - tagad es tiešām ticu :) Un te nāk lielais BEEEEEEEET.... Man ļoti sāp labā ceļa ārpuse. Garo treniņu skrēju ar ortozi uz ceļa, vīrs lika uzlikt jau iepriekš. Pieņemu, ka tāpēc bija labāk. Sāka sāpēt tikai, kad jau stunda bija noskrieta. Un ne jau visu laiku. Tā asi iedzēla (nu, tā, ka pat gribējās iekliegties un nācās uzreiz apstāties) kaut kur ap 12.to kilometru, bet pēc dažiem desmitiem soļošanas uzsāku skriet un vispār nekā! Tā kā vispār nebūtu nekādu sāpju! :) Katrā ziņā pa kāpnēm turpmākās divas dienas nebija patīkami staigāt, bet šodien jau vairs vispār nesāp. Šovakar atkal likšu ortozi un došos savā paredzētajā 8km skrējienā. Palasījos savā gudrajā skriešanas grāmatā par traumām, šķiet, ka man ir "Iliotibial Band Syndrome", kas nav nekas tāds baigi traģisks - galvenais pēc treniņa pielikt ledu uz kādām 10minūtēm un pietiekami daudz atpūtas dienas dot savām kājām. Nu, skatīsimies, kā būs skriet šovakar. Kad atskrēju mājās, dušā nācās konstatēt, ka esmu arī tikusi pie pirmajiem noberzumiem. Pie krūštura līnijas. Skrienot gan neko nejutu, bet pēc tam dušā gan dedzināja tās vietas. Pēc tam sasmērēju ar Sudocrem - to pašu, kas neskaitāmas reizes ir glābis mana puikas dibentiņu, kad tur bijis sasārtis un savainots. Šķiet, ka arī man palīdzēja. Bet tātad skaidrs - jāiepērk vazelīns, lai novērstu šo problēmu jau sākotnēji. Kaut kā tā. Gari sanāca. Garš treniņš - garš apraksts. :) Ja atcerēšos vēl ko, rakstīšu vēl :)