Lai nu ko, bet, ja man tomēr kaut kas sevī patīk, tad tās ir kājas. Man likās, ka tās ir vienīgās, kas man nav resnas un ir rādāmas. Bet vakardien man vīrs, aiz manis ar riteni braucot, apjautājās, vai es nejūtu, ka man kājas berzējas pie ceļiem viena gar otru. Huh? Tipa no malas izskatās, ka tā tas ir. Es saku, ka to nejūtu. Un nejūtu arī. Viņš apgalvo, ka varbūt es to nejūtu, bet tas ir acīmredzami, ka tā notiek, un tas noteikti kaut kā negatīvi ietekmē manu skriešanu, tas ir, padara to mazāk efektīvu, kāda tā varētu būt. Nu, labi. Turpinājumā es mēģinu piedomāt pie saviem soļiem, lai liktu kājas it kā tālāk vienu no otras... Kad piedomā, tad sajūt, ka tiešām reizēm ceļi viens otram pieskaras, bet, nu, tas tā - kad patiešām sakoncentrējas un piedomā... Vai sadomājas....? Katrā ziņā tas man liek domāt, ka man ir resnas kājas. Man vajadzētu, lai mani pārliecina, ka tas ir nekorekts solis, nevis resnas kājas. Jo man jau pietiek negatīvu domu par savu ķermeni. Tiešām - man to ir pietiekami. Nevajadzētu atņemt man pēdējo prieku - domāt, ka man ir foršas kājas.
P.S. Protams, ka man ir foršas kājas. :) Paskat, cik daudz es skrienu, un tās mani nepieviļ un arī nesāp nākamajās dienās :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru